m a r t s

Pūķis.

Šo mēnesi savilka kopā filma “Damsel” - nav šedevrs, bet teiktu, ka lielisks iniciācijas attainojums. Tu tiec iemests pūķa alā, kurš ir dusmīgs. Tu bēdz, tu cīnies, tu izlauzies bēgot, baidoties un nevēloties viņu satikt vaigu vaigā. Kāpēc vispār pūķis ir agresīvs? Tāpēc, ka tas sevi aizsargā, jo viņam ir nodarīts pāri, pret viņu izturās netaisnīgi un viņam ir atņemts viņam būtiskais - viņa radītais, jo kādam citam tā šķita labāk un ērtāk. Skaidrs, ka viņš ir sagrauts un dusmu pilns.

Sevi sajutu posmā, kur tu izlausies un teju tulīt redzi gaismu un izzeju no alas un esi gatavs dzīvot, bet bāc…tu esi klints vidū un tev ir opcija lekt un mirt vai tomēr griezties atpakaļ, vēl sastapties ar pūķi (jā, iespējams arī mirt), ieskatīties tam acīs, sarunāties ar to, pieņemt un rast citu izeju, kurā tu vari turpināties jau citā stājā.

Kas ir šis pūķis? Tās ir tās daļas, ko katrs mēs sevī nepieņemam, negribam sastapties ar to, lai arī zinām, ka tepat jau viņa ir. Negribam šo nēertumu, negribam šo sāpi, ko tā var radīt savās dusmās, ievainojamībā, iespējams agresijā. Bet…iedomājies, kas būs pēc tam, kad tomēr pateiksi, hei, pūķi, te es esmu un es zinu kāpēc tev sāp. Un atzīt, ka darīts pāri, sāpējis, nekrietna izturēšanās utt. Vienvārdu sakot esi godīs pret pūķi, lai cik tev bail un bikses pilnas.

Iedomājies, kāds spēks pēc šīs sarunas ar pūķi, kāda varēšana, stāja, kāda sadarbība un kopā iešana pasaulē, kad esi draudzībā ar pūķi, jo jovairāk pret viņu izturēsies nekrietni, samazinoši, nosodoši, jo vairāk tas sevi agresīvi aizsargās.

Stāstos ir tik daudz simbolisku un arhitipisku tēlu no mūsu pašu dzīvēm. Ieskaties.

Kas ir tavs dzīves pūķis?

Kā tu to pieradini?