f e b r u ā r i s

Ļauj sev nomirt!

Kad esi pie savas jaunās versijas sliekšņa, tā vecā atnāk ar joni, dusmīga, ka gribi to pamest, jo taču visus šos gadus ir dzīvojusi ar tevi un tu šitā tagad iesi nezināmajā? Tu tik ļoti esi pieķēries. Tik ļoti grūti palaist, jo pierasts un pazīstams. Vispār jau bail, jo nezini kas ir tas jaunais, iespējamais.

Ļauj sev nomirt - lai cik tas sāpīgi, ārdoši un grūti būtu. “Ļauj sev nomirt” atnāc īstajā dienā, kur asaras izšāvās kafenes vidū ar visu savu nožēlojamo stāvokli. Beidz saņemties. Bedz saņemties, jo tā neviens nedara, jo tā nav pieņemts, jo tu taču esi pieaudzis cilvēks, jo kādam tas ir neērti, jo citi manī ieraudzīs vājumu, jo, jo, jo …

wtf … JO?!

Ļauj sev sabrukt, izšķīst, raudāt, dusmoties un nedarīt, jo tu esi ar visu to kas sāp un nesanāk.

Cik ilgi jānomirst? - es nezinu, esi pacietīgs un paļaujies.